Pa žyćciovaj pa ciarnistaj Puciavinie jdu, A za mnoj maja niadola Honie ŭśled biadu. Biada čornaja takaja Suniecca, biažyć, Ślozy, žałaść nasyłaje, Až trudnieńka žyć. Smutna, smutna, curkom ślozy Ljucca z-pad paviek, Choć by jšła ŭžo śmierć-mahiła, Čymsia tak žyć viek! Ej, pajdu ja ŭ bor šumiačy, Pieśniu zapiaju, Pierad lesam vyllu skarhu Horkuju svaju. Dzie ty, dola, dzie ty, vola? Nia znać, nie čuvać; Hłucha stohnuć duby, chvojki, Hałiny traščać. Kab, zdajecca, abniaŭ jełku, Sahreŭ by saboj, A ź ludźmi tak niejak zimna, Žudka, Boža moj. Akavała sonca praŭdy Niapraŭdy zima, I jak žyci, što čynici? Razhadki niama. Tolki čornaja niadola Suniecca, płyvie, Choć zmahajucca ź joj, honiać, A jana žyvie.
[1905–1907]
|
|