Na pavietry pakutujuć ryby, biez vady zasychaje hleba, uspaminaŭ varočaju hłyby, ich chapiła b padpierci nieba. Viecier tonieńka płača ŭ sadzie, a byvała, śmiajaŭsia ŭ połi, jon taksama pavieryŭ zdradzie i skavyča ciapier ad bolu. Nabivaje toj płač askomu, niedaloka ad novaj zvady, ja, napeŭna, kamuści druhomu pierakinu pakutu zdrady. Adviarnu, pryruču, začaruju, pazajzdrościš zasochłaj hlebie, kolki schočacca mnie, paščyruju u dušy tvajoj, – jak u niebie. I adnojčy biaz važkaj pryčyny adydu i pakinu hłybak (jak dadatak ščaśłivaj žančynie), śled u sercy i pamiaci hłyby.
|
|